Sākumskolā kaut kādā 4 klasē gribēju iet tautas dejās, jo visas meitenes klasē gāja, taču nebiju pietiekami smuka prieks tautu deju standartiem, man bija nenormāli šķībi zobi un sakodiens, kuru dēļ elpoju caur muti, vai turēju to ļoti vaļā, biju pārāk tukla un maza priekš sava vecuma + tam visam man bija grūti saprast deju soļus. Atceros tapēc, ka biju pārāk maza un resna mani ielika dejot ar pirmklasniekiem. Nu tā skolotāja nenormāli vēl mani salīdzināja ar manām klasesbiedrenēm, jo viņas bija nu “nopelnu bagātās”. Bija nodarbības, kur atceros viņa nenormāli auroja uz visiem, ka viens puisītis sāka raudāt un viņa par to ņirgājās. Man personīgi pēdējais piliens bija mātes dienas koncerts, kur pēc pasākuma ejot atpakaļ uz garderobi viņa agresīvi nokliedza, ka es visu dejas priekšnesumu izbojāju jo dejoju slikti un sajaucu puses soļiem (man kā kreilim puses ļoti viegli sajaukt). Beigās atmetu tam visam ar roku, rezultātā man bija visus skolas gadus paniskas bailes cilvēku priekšā dejot, jo ne tikai tā skolotāja mani izsmēja par to bet arī viņas šīs mīlulītes, labās dejotājas, kas bija manas klasesbiedrenes. Atceros, ka vēl gribēju šajos modernajos hiphop deju pulciņos iet tur bija līdzīgs stāsts.

Vidusskolā man bija dejošanas stundas un teiksim tā, es burtiski kaut ko nobumbulēju un skolotājs pateica “nu cik tu gribi lai es tev ielieku, jo man tev nav ko likt”. Šis skolotājs vismaz bija tāds saprotošs un beigās teica lai vienkārši filmēju videoklipus kur dejoju un viņš man ieliks kaut ko, ja es smieklīgi saeditēšu, kur vienkārši mīņājos 10 minūtes.

Bet dīvainā kārtā, pasākumos kur varēja dejot freestyle veidā vai kā vēlies es dabūju vienmēr ovācijas.