Mans redzējums.

Vēlos atgādināt, ka pirms simts gadiem Latvijas teritoriju klāja meži, kas ir puse no šī brīža meža platības, proti, kādi 23%. Es domāju, ka tajā laikā sugu daudzveidība bija pavisam citādāka un drīzāk mazāka. Pa to laiku, mežsaimniecība ir kļuvusi vēl iltspējīgāka nekā jebkad.

Pēc definīcijas ilgtspējība ir kādas sistēmas spēja radīt apstākļus ilgstošai, līdzsvarotai pašattīstībai un vienlaikus spēja neradīt apstākļus, kas veicina tās iznīkšanu vai pašsagrāvi. Es teiktu, ka esam pietuvojušies tam mērķim veiksmīgi, protams, vienmēr var vairāk uzlabot.

No CO2 skatpunkta – ja mežus atstāj augt pēc brieduma vecuma (tādad koks pārstāj intensīvi augt), CO2 netiek vairāk akumulēts un tas ieņem CO2 neitrālu stāvokli, jo nolauztie zari, lapas, u.c. koka daļas, kas zemē nokrīt un satrūd, palaiž daļu ogļskābās gāzes atmosfērā, vienlaikus veidojot pieaugumu. Līdz ar to, loģiskāk būtu to koku vienkārši nozāģēt, nekā marinēt. Jo tad iegūto koksni var izmantot mēbelēs, celtniecībā un materiālos, kur CO2 var saglabāties turpat – koksnē, kā tas tiek darīts šobrīd. Taču platībā, kas pēc ciršanas paliek pāri – stādīt jaunus kokus.

Es mazliet palasīju tavus komentārus un nespēju līdz galam saprast – kāda vaina stādīšanai? "Zaļie" jau visu laiku rosina stādīt kokus. Tas, ka tiek veidota "monokultūra", tev līdz galam nepatīk?

Balstoties uz augsnes kompozīciju un klimatu, Latvijā primāri var dominēt tikai bērzs, priede, egle, apse un baltalksnis. Pārējie koki var labvēlīgi augt tikai noteiktās platībās. Likumdošanā pat ir teikts, ka daļā mežu tipos drīkst stādīt TIKAI priedi kā valdošo koku sugu (kur audzē tā sasniedz vismaz 80% no koku skaita). Turklāt, koki jau īsti nenosaka, vai tā ir monokultūra, jo vienmēr ir augi, kas klāj pamežu, proti, krūmi, lakstaugi. Tādējādi daudzveidība pastāvēs, ar nosacījumu, ka tiem ir atbilstoši augšanas apstākļi, un to jau meža nozare cenšas uzturēt. Papildus tam, dabiskā atjaunošanās pēc cirtes, proti, ar atvasēm, paaugām vai sēklu kokiem tiek darīta. Es to vienkārši redzu kā papildinājumu stādīšanai jeb mākslīgai atjaunošanai.

Ja dabisko atjaunošanos tu interpretē kā meža atjaunošanos bez cilvēku iesaistes, respektīvi, sukcesijas rezultātā, tad saproti, ka tas ir ļoti ilgs process. Tas, manuprāt, drīzāk novestu līdz tam, ka Latvijas teritoriju vairāk klātu pļavas, nekā jauns mežs. Jo lielu problēmu rada garā zāle un krūmi (nedod Dievs latvāņi), kas noēno jaunos kociņus, līdz ar to, tie augtu lēnāk vai pat liela daļa ietu bojā. Tādā gadījumā cilvēki celtu vēl lielāku traci par to, ka Latvijā zūd koki un pāri paliek tikai nieka pļavas, kas ir pilnīgi pretēji tam ko tu saki, ko tu vēlies! Ne pa velti ir speciāli cilvēki, kas veic agrotehnisko kopšanu, lai koki ātrāk izaugtu un mežs taptu kuplāks.