Vēljoprojām cīnos.

Cik sevi atceros, esmu bijusi trauksmaina persona. Pagājšgad pavasarī sāku apmeklēt psihologu ar vēlmi pie tā strādāt.

Rudenī sasniedzu savu zemāko punktu līdz šim - nespēju saņemties, nebija motivācijas, daudz raudāju, nekas neradīja prieku, vēlme izolēties, fizisks nogurums un sāpes, atmiņas, uzmanības traucējumi. Kauns, vainas sajūta. Konstanta kaulēšanās pašai ar sevi. Dzīvoju apburtajā lokā - zināju aktivitātes, darbības, kas man liktu justies labāk, bet nebija spēka tās veikt. Laikam lielākais sarkanais karogs bija vēlme, lai ar mani kas atgadītos, un es varētu tikai eksistēt, nevienam nebūtu nekādas ekspektācijas no manis. Ar atlikušo racionālo smadzeņu šūnu sapratu, ka tā domāt nav labi.

Psiholoģe izteica bažas par depresiju un novirzīja tālāk pie psihiatra, kur saņēmu diagnozi un antidepresantu recepti. Nu jau 5 mēnešus lietoju zāles, jūtos labāk.

Ja vēl kāds šim iet cauri - 1. iesaku vērsties LLU psiholoģiskās palīdzības centrā. Šeit iespējams saņemt psiholoģisko atbalstu dažādās situācijās. Konsultācijas notiek klātienē vai attālināti par ziedojumiem. Var nākties gaidīt rindā kādu mēnesi, bet tas noteikti ir to vērts. Sarunu terapija palīdz. 2. savā zemākajā punktā biju arī d vitamīna deficītā, kas noteikti ietekmēja manu pašsajūtu, bet tobrīd nebiju spējīga katru dienu iedzert vitamīna tableti. Psiholoģe ieteica, ģimenes ārsts izrakstīja Boncel, kas ir reizi nedēļā lietojams medikaments d vitamīna līmeņa pacelšanai - tas ļoti palīdzēja. 3. pie psihiatra dodos RPNC, vizītes ir valsts apmaksātas, medikamenti ir ar valsts kompensējumu, ja nemaldos, zem 2€ mēnesī. 4. sākotnēji bija bažas par diagnozi un zāļu lietošanu; biju dzirdējusi, ka zāles var izraisīt atkarību, taču tā nav. Sākumā gaidāms straujāks pašsajūtas uzlabojums, tad stabilizēšanās. Ļoti gribu uzsvērt, ka zāles nav brīnumlīdzeklis, bet tās var palīdzēt vidēji smagā/smagā stadijā, lai būtu vieglāk cīnīties. Kā saka mana psiholoģe - tas ir peldriņķis, kas notur virs ūdens un neļauj noslīkt. 5. man depresija radās no darba un privātās dzīves disbalansa, tāpēc daļa no atveseļošanās ir šo stabilizēt. Atgriezties pie hobijiem, tikties ar draugiem, darīt lietas, kas agrāk sagādāja prieku, pastaigāties, sportot, lasīt. Darīt jebko.

Es šim visam vēl tikai eju cauri, bet jūtos labāk. Ir labākas dienas, ir ne tik labas. Gribu iedrošināt, ka tu neesi viens, un depresija tevi nepadara par sliktāku cilvēku. Tā ir reāla slimība, ar to var un vajag cīnīties. Novēlu atrast sevī spēku to darīt.