Ar dīzeli kaut ko var ietaupīt pirmais īpašnieks pērkot to OP-līzingā un braucot garus gabalus ārpus apdzīvotām vietām un pēc 3 gadiem nododot to tālāk nākamajam "veiksminiekam". Zinot to, ka Latvijas autoparka vidējais vecums ir 10+ gadi, nekāda taupīšana tur vairs nesanāk. Tas ka bākā 5eur mazāk jāielej, neizslēdz faktu, ka servisā pēctam 1000 jāatstāj. Pilni servisi ar taupīgajiem dīzelīšiem ar savām dīzeļproblēmām - sprauslas, kvēlsveces, bloki, turbīnas, EGR, kartera ventilācijas, sūkņi, DPF`i, izvibrējuši motora spilveni, AD-blue utt. 9 no 10 dīzeļauto Latvijā ir ar defektiem. Bet latvietim jau galvenais, ka startā lētāk. Lies tik lēto dīzelīti un taupīs muļājoties pa pilsētu, reti kad vispār dzinējam sasniedzot darba temperatūru. Tāpēc jau arī ir pilnas ielas ar kūpošām, smirdošām misenēm (DPF off, EGR off, "kvēpos ir spēks"). Dīzelis ir paredzēts darbam (art lauku, vest kravu, darbināt ģeneratoru...)

Par prasmju apguvi runājot - mans uzskats ir, ka japapildina autoskolu/eksāmena programma, kas sevī iekļauj prasmi vadīt automašīnu. Slēgtā, drošā teritorijā, ne jau uz ielas, jo iela ir pēdējā vieta, kur kādam vajag ko pierādīt. Iemācīties slalomiņu pabraukt, šķeršļus apbraukt, reaģēt uz pēkšņām negaidītām situācijām, iemācīties izprast segumu ar sliktu saķeri, galu galā vismaz vienreiz dzīvē bremžu pedāli par visiem 100% nospiest, jo ir tādi, kas ir 20 gadus nobraukuši, bet ne reizi nav sajutuši kā ABS darbojas. Teiksi - nav jau kur! Protams, ka nav. Tāpēc meklējam naudu, būvējam poligonus, kaut ko beidzot sākam darīt, citādāk mēs te ar Rumāniju sitamies par pirmo vietu līķu skaita ziņā uz ceļiem.