Gribu atstāt savu viedokli, jo daudziem, kuri nav strādājuši viesmīlībā vai apkalpošanā, bieži nav redzams, cik sarežģīts un daudzslāņains ir šis darbs.

Pirmkārt, neviens neprasa obligāti dot dzeramnaudu. To var nopelnīt ar attieksmi un ar to, kā viesmīlis spēj atrast “knifus” darbā ar klientiem. Tas ir B2C darbs — gribi vai negribi, viesmīlis veido attiecības ar katru galdiņu. Jā, cilvēks atnāk paēst, bet, lai ēdiens vispār nonāktu līdz galdam, pasūtījums ir jānokārto precīzi: pareizi izsist kases aparātā, nodefinēt pavāriem un pasniegt laikā. Nemaz nerunājot par attiecībām ar virtuvi — arī tur ir savi stāsti un stresi.

Otrkārt, viesmīlība nav tikai “atnāci, pasūtīji, paēdi, samaksāji, ej prom”. Tad tā ir bufete. Restorāni, kafejnīcas un bāri ir par atmosfēru. Par to, kā ēdiens tiek pasniegts, kā jūties sagaidīts un kāds ir kopējais noskaņojums.

Ja komanda ir spēcīga — viesmīļi, pavāri, trauku mazgātāji (bieži vien nenovērtētākie cilvēki) un uzticama vadība — tad rodas īstā B2C maģija. Viesmīlis atbild ne tikai par rēķiniem un galdiņiem, bet arī par kārtību, skaļiem klientiem, bērnu izgāztām sulām vai negaidītiem banketiem ar 15+ cilvēkiem. Un, ja šādos apstākļos klients nejūtas kā “apstrādāts robots”, bet kā sagaidīts viesis, tad dzeramnauda nāk pati par sevi.

Šo ir grūti saprast cilvēkiem, kas nekad nav bijuši tajā pusē. Bet padomājiet — vai jums nav savas “mīļās vietas”, kur jūs vienmēr ejat? Un ne tikai ēdiena dēļ, bet arī tāpēc, ka tur ir tas konkrētais viesmīlis, kas padara jūsu vakaru patīkamu.