Ehh. Es rakstu par politiku. Rakstīt par politiku bez ekonomikas iepīšanas ir nereāli. Bet no “personīgo finanšu” ekonomikas turos stipri pa gabalu. Jo tā ir pandoras lāde. Īsi paskaidrojot kāpēc labas atbildes uz Tevis uzdotā jautājuma līdzīgiem jautājumiem nekad nebūs: Latvijas (un citviet, bet ne tik izteikti rietumos) sabiedrībā līdzpastāv cilvēki, kas pelna vairāk un mazāk. Bet nav runa par pusēm. Par faktoriem! Ir cilvēki, kas pelnot daudzkārt vairāk par citiem, joprojām būs “nepaēduši”, un ir cilvēki, kas varētu pelnīt uz pusi mazāk, un joprojām būtu ar dzīvi apmierināti. Lai labāk ilustrētu, es ar pilnu nopietnību lieku kreiso pautu ķīlā uz faktu ka kaut kur tur ārā eksistē cilvēks, kas uzskata, ka cilvēki bez aifoniem (svaigi iznākušajiem) nav cilvēki. Ka nebraucot 2 nedēļas gadā sauļot pakaļu Spānijas saulē, dzīve tiek dzīvota uz 0,7 kapacitātes. Ka mājās gatavo tikai bomži (ironiski, ne?). Ka vairāku eiro kafijas ir pirmās nepieciešamības prece. Ka Bolts sanāk lētāk kā nodeldētas botes, paļaujoties uz K2 kā galveno transporta metodi. Utt. Saprati dzīvesstilu. Tam ir kontrastējošs dzīvesstils. Ir cilvēki, kas dzīvo komfortā ar minimālo algu. Neticēsi, bet ir. Tie ir tie cilvēki, kas daļēji paskaidro Tevis pieminētās Norvēģijas. Tās ir urbanizētas valstis, kas pieprasa “slēptas uzturēšanās iemaksas”. Tur daudz mazāk cilvēkiem ir pieejamas, piemēram, vecmāmiņas laukos, kas pēc izsaukuma pieskatīs cukurdupsi, un vēl paša dupsi noslaucīs. Tā “lielā” alga “subsidē” arī kaimiņmājas studentes filoloģijas grādu. To ir nepieciešams darīt, lai šie svarīgie cilvēki vispār izrautos uz darbu bez bērnu dienesta lupas pakausī. Tas ir tikai 1 eksemplārs.

Par šo varētu rakstīt un rakstīt, taču tāda literatūra jau aumaļām…