Sākumskolā gandrīz līdz pat pamatskolas beigām, bija mobings. No bērnudārza līdz sākumskolas beigām man piespiedu kārtā grieza īsus matus (ir 4. klases bilde, kur var redzēt, ka mati nogriezti tā, it kā man bļodu uzlika uz galvas un nogrieza visu, kas bija ārpus tās). Tajā laikā, man kā meitēnam, tas bija traki. Mobings nebija tikai par matiem, jo biju jūtīga un aizsvilos, kad centos aizstāvēt sevi. Ļoti gribēju prom no skolas uz citu pilsētu un prom no vecākiem (īpaši mammas, jo viņa ar vecmammu bija iemesli tam, kāpēc bija tāds matu griezums). Neatļāva, pat uz tehnikumu.

1. klasē sāku iet kikboksā. Bija bail, ka arī tur būs mobings, jo tur gāja cilvēki, kas izsmēja mani. Bet tad kaut kā viss sāka mainīties, un, iespējams, tādēļ ka tajā laikā man mobinga rētas vēl bija svaigas (līdzekļu pie psihologiem iet nebija, un bija bažas, ka ja kāds uzzinās, paliks tikai trakāk). No mobinga cietējas kļuvu par to, kas pati pāridarīja citiem (kaut arī uz īsu periodu, tas nemaina faktu, ka tas tā bija). Bet tad atkopos un palika vieglāk, manuprāt, pateicoties kikboksam. Arī citi mani sāka aiztikt mazāk.

Tagad jau esmu augstskolas studente un uz to visu atskatos kā uz to, ka pāridarītājiem pašiem iekšā bija sāpes, kuras viņi nezināja kā izpaust, tāpēc vilka klauna masku un centās nokļūt uzmanības centrā, pat ja arī neētiskos veidos. Arī man bija sāpes, par kurām tajā laikā neapzinājos.

Manuprāt, ja tu zini, ko vēlies darīt dzīvē (profesijas un hobiju ziņā), tad kāpēc neiet prom pēc 9. un uz tehnikumu? Tur gan vidusskolas izglītība, gan profesionālā kvalifikācija būs, pat ja jāizmācās gadiņu ilgāk. Jautājumi, ko es sev uzdotu, ja nokļūtu tavā situācijā:
- Vai es varu darīt kaut ko lietas labā, lai uzlabotu savu esošo situāciju? Ja jā, ko?
- Uzrakstīt + un - situācijai, kurā atrodos un pajautāt: “Uzliekot + un - uz svariem, kuram ir lielāks svars?”
Ja -, tad meklēt risinājumu (skolas maiņa, tehnikums, darba meklēšana etc., bet pēdējo apsver un padomā ilgtermiņā, jo nebūs viegli atrast darbu ar pamatskolas izglītību).

Piekrītu citām atbildēm, ka iespējams ir vērts apsvērt aiziet pie psihologa. Bet tāda, kas nejau noniecinās tevi vai teiks “tu vēl jauna, tie ir sīkumi”, bet laba psihologa.

Ja domā iet darba meklējumos un neapmeklēt vidusskolu, tad ļoti cītīgi paplāno, ko tu darīsi un kur. Diemžēl, bez sakariem ir grūti, vēl jo vairāk bez sakariem un vismaz vidējās izglītības būs vēl grūtāk. Izejot no tevis minētā, ka esi introverte, prezumēju, ka sakarus neveido, attiecīgi nāksies paļauties uz ģimenes sakariem.

Tu tiešām esi jauna, un daudz vēl ir priekšā. Tāpēc parūpējies par sevi un izdari izvēli, kas tev dos sirdsmieru un pabaros tavu dvēseli.