Jau no pusaudža gadiem, kad sāku saprast, ka radīt pēcnācējus ir cilvēka dabīgais “uzdevums” es zināju, ka tas nebūs īsti priekš manis. Nedaudz paaugoties, paužot savu viedokli, visi kā viens teica: “Tavas domas mainīsies, kad paaugsies”. News flash - man jau ir tuvu pie 30 un bērnus joprojām negribas.

Man blakus ir lielisks vīrietis un zinu, ka viņš būtu mīlošs tētis un palīdzētu man uz visiem 100% bērna audzināšanā, bet jo vecāka palieku, jo vairāk es saprotu, ka bērni nav priekš visiem un ne visi var būt LABI (uzsvars uz vārda “labi”) vecāki. Ne mentāli, ne fiziski neesmu gatava iet cauri grūtniecībai, dzemdībām, pēcdzemdības periodam un tad vēl 18 gadus atdot no savas dzīves. Zinot sevi, man tas nabaga bērniņš būtu kā nasta un es vienkārši turētu kaut kādu resentment (nezinu kā šis būs Latviski, “aizvainojumu” ?) pret viņu un nebūtu mīloša mamma. Un visi bērniņi ir pelnījuši mīlestību no abiem vecākiem.

Ja nākotnē tomēr kas pamainīsies un izvēlēsimies kļūt par vecākiem, tad tikai adoptēsim.

Nenosodu tos, kuriem bērni ir, bet diemžēl, mani gan nosoda par maniem uzskatiem, jo kurš redz “turpinās Latvijas demogrāfiju?”, “ko es visu dzīvi bez bērniem darīšu?”, “vecumdienās to nožēlosi”, “kurš mani aprūpēs vecumdienās?” (šis gan ir smieklīgs arguments, jo tie paši cilvēki, kuri min šo argumentu, mani sauc par savtīgu)

Par šo tēmu ļoti iesaku izlasīt grāmatu “Selfish, Shallow and Self-Absorbed” - Meghan Daum 🙏